Gardēžu tūre. Pēcvārds

Šonedēļ ar dēlu lasījām grāmatu par māti dabu. Uzzinājām, ka ir tādas koku sugas, kas spēj izdzīvot ārkārtīgi nelabvēlīgos, sausos apstākļos. Skatījāmies fotogrāfijas, un vienā no tām bija redzams panorāmas skats ar tuksneša viendabīgo plašumu un dažiem zaļojošiem koku plankumiņiem, kas it kā par spīti visam izdzīvo nekurienes vidū. It kā vide teiktu: “Nu nevajag, nu, šeit nebūs!” Bet tomēr ir. Šo koku spēks slēpjas saknēs – tās sazarojas un stiepjas tik ļoti dziļi zemē, ka spēj aizsniegt ūdeni. Ne visiem, bet dažiem tas sanāk.

Es domāju, ka ar kultūru var būt tikai tā un nekā citādi. Viss pārējais ir troksnis, ēnas un migla, prikols un Dj Gustavito.

Bet par tūri, par tūri es jums pirmīt biju apsolījis un joprojām gribu pastāstīt.

1000+

Sākšu ar pāris formālām lietām. Gardēžu tūre noritēja Cēsīs, Jelgavā un Liepājā. (Un post factum sākās vēl aizvadītā gada nogalē Rīgā.) To nebijām plānojuši kā lielo tūri, bet vairākos aspektos mums ar Dj Vinvinu tā par tādu izvērtās.

Pie vainas, pirmkārt, ir jūsu lielā interese. Gardēžu tūres koncertus apmeklēja vairāk nekā 1000 klausītāju. 37 dziesmu programma, kuras kodols veidots no gandrīz nekad neizpildītiem skaņdarbiem, ko jūs diez vai jebkad dzirdēsit radio vai kur citur publiskā mediju telpā, aizmirstās dziesmas no citas pasaules – tās tika iedzīvinātas, turklāt mums bija iespēja šo programmu īstenot vairākos koncertos dažādās Latvijas vietās (nevis tikai Rīgā) un nodziedāt to kopā ar jums. Par šo – paklanos un no sirds pateicos.

Otrkārt, mūsu komunikācija nu ir jaunā līmenī, un tas ir fakts. Šeit ar komunikāciju es domāju ļoti praktisku lietu. Gardēžu tūres reklāmā mēs ieguldījām precīzi nulli eiro, nebijām nosūtījuši pat nevienu tūres preses relīzi. Faktiski, ja runājam par publikas informēšanu, tad mūsu 1000+ ir tikai šo vēstuļu un dažu ierakstu soctīklos rezultāts.

Treškārt, –

Gardēžu mūzika

Te vajadzētu kā labā dzejolī – tuvoties no tāluma.

Atklājām tūri, kad 16. februāra vakarā mūs sagaidīja Cēsu “FonoKlubs”. Izsvīdām n kreklus un dzīves uz skatuves, un publikas atdevi ir grūti aprakstīt vārdos. Aizkustinošākais no mūsu skatu punkta laikam ir dziesmu kopā dziedāšana – pat mazāk zināmu un vairāk nekā desmit gadu vecu dziesmu kopā dziedāšana, ko jūs izdarījāt uz 10 no 10, it kā tie teksti būtu jums acu priekšā.

Tas bija pilnībā izpārdots koncerts, un te laikam jāsaka, ka šī nianse mums neizdevās pārāk labi, domāju, nākamreiz uz koncertu “FonoKlubā”, kad tā diena reiz pienāks, tirgosim nedaudz mazāk biļešu, lai ir mazliet vairāk vietas un attiecīgi labāka labsajūta klausītājiem. Sūdzības nesaņēmu, bet nu – divas stundas tādā intensitātē un cilvēku blīvumā ir kā ir.

Man ir ļoti svarīgi, lai klausītājs, atnākot uz manu koncertu, gūtu labu pieredzi – tādu, kādu es pats gribētu gūt, ja būtu sava koncerta apmeklētājs. Man ne vienmēr visu izdodas noorganizēt perfekti, bet es ļoti cenšos un domāju par šīm lietām.

Atsevišķs pēckoncerta prieks man bija un ir par “FonoKlubu” kā kultūras vietu. Tā aug un attīstās nu jau daudzus gadus, ir pārdzīvojusi kovida ierobežojumus, labiekārto telpas, padomā par skaņas kvalitāti un mūziķiem, kā arī kalpo par skaistu satikšanās punktu. Ja katrā Latvijas pilsētā būtu savs “FonoKlubs”, mēs dzīvotu labākā valstī, nopietni.

Cēsu Gardēžu koncerts manā atmiņā paliek vēl viena iemesla dēļ. Naksnīgajā mājupceļā mūs sagaidīja “izbēdzis zoodārzs” – vairāki stirnu bari, lapsa, buciņš, āpsis un pat kāds ruds kaķis, kurš, šķērsojot braucamo daļu, savā kaķa attieksmē bija lēnīgākais no visiem. Par laimi viss labi.

Vēl Cēsu koncerts notika dienā, kad Putins nogalināja Alekseju Navaļniju.

Nedēļu vēlāk, 23. februārī, devāmies uz Jelgavas “Melno Cepurīšu Baleriju”. Tas man bija īpašs notikums ne tikai tāpēc, ka Jelgavā ar koncertu nebija būts vairākus gadus un ka Jelgava ir dzimtā puse vairākiem man ļoti tuviem draugiem, un ka jūs sarūpējāt mums neaizmirstami karstu un sirsnīgu sagaidīšanu, bet arī tāpēc, ka šajā koncertā man līdzi bija atbraucis dēliņš. Apzināties to, ka viņš ir koncertā, vienmēr ir īpaša sajūta. (Viņš arī iekačāja pie pāris dziesmām.)

Pēc Jelgavas koncerta bijām drusku bez vārdiem.

Viens no maniem lielākajiem priekiem par Gardēžu tūri – es to pamanīju jau Cēsīs, bet izteikti tieši Jelgavā – ir tas, ka klausītāji sāk novērtēt darbus un lietas, par kurām man kā mūziķim jau ilgu laiku ir rūpe. Piemēram, to, ka Dj Vinvins nav vienkārši “vēl viens cilvēks uz skatuves”, viņš ir vitāli svarīga koncerta sastāvdaļa, klātesošs gan ar saviem solo skreču uznācieniem, gan daudzām citām muzikālām izpausmēm. Un Gardēžu tūrē jūs to precīzi pamanījāt un godam novērtējāt. Mūsu emsija un dīdžeja saspēli turpināsim kopt vēl un vēl.

Mājupceļā no Jelgavas iekļuvām biezākajā miglā, kādā jebkad nācies braukt. Bet arī šoreiz – viss labi.

Tūri noslēgt 1. martā devāmies uz Liepājas kultūras namu “Wiktorija”. Šeit vārdu salikums “kultūras nams” nozīmē kaut ko pilnīgi citu, nekā parasti iedomājamies.

“Wiktorijas” burvību īsti neatspoguļo ne fotogrāfijas, ne video. Varu draudzīgi ieteikt – ja jums sanāk/ir pa ceļam, aizejiet tur uz kādu koncertu. Kaut kāda… nē, man ir tikai banāli salīdzinājumi. (Vess Andersons, kāda no Cūkkārpas telpām un tādā garā.)

Mums ļoti patika arī skaņa un apgaismošana (paldies Jurim un Elvim!). Skaņa visā tūrē kopumā bija ļoti labā līmenī, par to arī prieks. Kaut kādas mazas tehniskas nepilnības un sīkas kļūdas, kad tādas atgadījās, drīzāk bija akmentiņi manā dārziņā, to visu ņemu vērā, mācos un pilnveidojos.

Uz “Wiktoriju” noteikti brauksim vēl. Liepājā joprojām ir ļoti īpaša, kaut kāda brālīga/ģimeniska sagaidīšana. Nu un, būsim godīgi, izārdījāmies jau mēs arī pamatīgi, ne tikai ieklausījāmies.

Gardēžu tūres koncertu dramaturģiju veidojām kā līkni ar kāpumiem un kritumiem. (Šādu paņēmienu izmantojam visai bieži, bet rezultāts nekad nav viens pret vienu.) Laikam dažas bakhanāliskākās dziesmas, kas šodien saistās ar man sen vairs neaktuālu pasaules redzējumu, nu būs jānoliek plauktā, lai pastāv kādu desmitgadi bez koncertu dzīves. Sanāk, ka Liepājā tās ir izskanējušas pēdējo reizi uz nenoteiktu laiku.

Bet manis pirmīt pieteiktā tuvošanās no tāluma bija lūk par ko.

Gardēžu tūre man beidzot ļāva skaidri un precīzi noformulēt, ar ko tad es vispār patiesībā visu dzīvi esmu nodarbojies un plānoju nodarboties.

Es rakstu mūziku tiem, kas domā un jūt, tiem, kas mīl tīrasiņu hip-hopu labākajās tradīcijās un kustībā dzimstošu jaunradi, tiem, kas novērtē jēgpilnu komunikāciju, mūziku ar pievienoto vērtību un mākslu, kas iekustina sirdi un prātu. Un, kad es rakstu mūziku, tad gribu būt viens no tiem, kam to rakstu. Tāda ir gardēžu mūzika, un tāda ir manējā.

Bet vispār mēs tūrē izdarījām arī ko citu.

Atbalsts Ukrainai

Gardēžu tūres laikā apritēja divi gadi kopš Krievijas masīvā iebrukuma Ukrainā. Gan koncertos, gan tagad gribu atgādināt – diemžēl nekas nav beidzies, un tas ir karš, kurā esam iesaistīti arī mēs. Par laimi, varam šī kara laikā ar jums tikties koncertos, ne ierakumos (lai gan esmu drošs, ka mēs, ja rastos tāda nepieciešamība, ar jums tiktos arī tur, lai aizstāvētu mūsu valsti un dzimteni).

Kā mēs varam palīdzēt cīņā pret Krieviju? Piemēram, ar ziedojumiem Ukrainas atbalstam. Gardēžu tūrē savāktie līdzekļi izskatās šādi.

Esmu jums par to ļoti pateicīgs, un tajā kastītē ir arī manis un Vinvina iemestā naudiņa. Tā ir nogādāta projektam “Ukrainas cilvēkiem!”, kuram varat noziedot arī ziedot.lv mājaslapā. Vēl gaidu ziņu un aprēķinu par to, cik mums kopā tūrē izdevās saziedot; tikko zināšu, informēšu par to soctīklos (Facebook, X, Instagram).

Kas vēl? Ja vēlaties regulāri atbalstīt Ukrainas uzvaru, tad ieskatieties “Stopify” lapā. Man par to atgādināja viens klausītājs pēc Cēsu koncerta.

Timotijs Snaiders nupat ierakstīja šādu pavediena kopsavilkumu.

Tādi laiki. Bet impērija sabruks, un Putina nāves dienā mēs uztaisīsim skaļāko hip-hopa džemu, kāds Latvijā redzēts.

PKI 1.6

Tikmēr martā, pēc Gardēžu tūres, PKI studija no 1.5 versijas ir pārgājusi uz 1.6. Atjaunināju, pārkārtoju un sakārtoju vairākas lietas, lai visu varētu perfekti ierakstīt un apstrādāt.

Reiz es nonākšu arī līdz studijas 2.0 versijai. To redzu kā radošu telpu, kurā mūziķi var strādāt pie ierakstiem un albumiem, kas padarīs šo pasauli par mazliet labāku un noteikti skaistāku vietu, kur dzīvot.

(Starp citu, PKI 2.0 taps no ienākumiem, kurus veido pārdotie PKI t-krekli. Kad tas notiks, gribēšu, lai zināt, ka katrs, kura mugurā ir PKI t-krekls, deva savu ieguldījumu gan manai daiļradei, gan, ceru, latviešu hip-hopam un, iespējams, arī mūzikai kopumā. Līdz tam gan vēl jāpagaida; telpas ir, bet tās vajag pārbūvēt un labiekārtot; šobrīd plānoju tam pieķerties ne ātrāk par nākamā gada vasaru.)

Jā, un –

Kamēr vēl ir

Februāra pašās beigās Veikalā jau atkal papildinājām PKI t-kreklu tirāžu, jo jūs jau atkal bijāt tos visus izpirkuši. Tagad ir vēl mazliet papildināts: veikals.skutelis.lv.

Lielāki jaunumi Veikalā plānojas uz aprīli–maiju. (Nebūs daudz, bet būs skaisti, vienu testa druku jau pats ikdienā velku mugurā, un man patīk.)

Man nav “Zelta mikrofona”

Bet “Netīrajām Cilpām” par albumu “Melnezera grāmata” ir. Tas nupat atzīts par aizvadītā gada labāko pašmāju hip-hopa ierakstu, iespējams, aizejošā “Zelta mikrofona” balvā, kas visiem bija ļoti svarīga un tad nebija, un tad atkal bija, un tad varbūt nebija godīgi, bet tad nedaudz bija, un tad pat varēja paciest, līdz beigās izrādījās, ka nevienam nesamaksāja, bet laikam vajadzēja, lai gan nebija solīts, bet vismaz bezmaksas reklāma, lai gan, protams, tā jau grūti pateikt. Nopietni jūs par šo situāciju varat izlasīt mana drauga anša mājaslapā. (Pareizi ir rakstīt ansis, ar mazo “a” burtu.)

Te nu lieku punktu.

Ja zināt kādu, kuram būtu svarīgi lasīt “Sku vēstules”, noteikti pārsūtiet šo un aiciniet tās abonēt: vestules.skutelis.lv. Ideālā veidolā savu komunicēšanu ar jums šobrīd redzu pilnībā bez soctīkliem un šādi.

Ja ir kādi jautājumi vai cita lieta, vienmēr esmu e-pasta attālumā: info@skutelis.lv.

Ar cieņu un mīlestību,
Sku