Labrīt, labvakar.

Laimīgu Jauno gadu.

Esmu jums uzrakstījis divas vēstules. Viena ir īsa, otra – gara. Pirmajā ir tas, kas man jums ir obligāti jāpasaka, otrajā – pārskats par maniem aizvadītā gada darbiem. Abas ir saliktas vienā (šajā) vēstulē. Skatiet un lasiet pēc pašsajūtas un garastāvokļa.

Īsā vēstule

Esmu jums no sirds pateicīgs par atbalstu aizvadītajā gadā. Dodu jums savu godavārdu, ka nesāktu taisīt sūdīgu, šablonisku konveijera konjunktūru arī tad, ja man būtu tikai pāris klausītāju un man vajadzētu vairāk. Bet jūsu ir daudz, un tas padara iespējamas tik dažādas lietas, ka mana dzīve noteikti veidojas citāda, gribētu teikt – labāka, ne tikai materiālā aspektā, bet arī tāpēc, ka redzu un jūtu jūsu mīlestību – tā vienmēr dod spēku pastrādāt vēl kādu papildu stundu pie tekstiem, mūzikas un iecerētā. Vēlreiz – no sirds jums par to pateicos.

Šobrīd mēs piedzīvojam ļoti drūmus laikus, un 2024. gads izskatās baiss. Turamies kopā, esam moži, nekad nepadodamies ļaunumam, lai kādā veidolā tas neparādītos, un turpinām darīt labas lietas.

Veseli!

Garā vēstule

Uh.

Laikam būtu prātīgi mēģināt ievērot hronoloģiju.

Aizvadītā gada sākumā kopā ar rolandu če, Ozolu, Zeļģi un Gustavu atklājām “Zelta mikrofona” ceremoniju. 2023. tas jau šķita pilnīgi pašsaprotami – hip-hops bija, ir un būs šajā ēkā uz palikšanu. Ķīpsalā izpildījām piecu dziesmu popuriju, kas veidoja gan konceptuālu stāstu, gan ieskatu latviešu hip-hopa dažādajā skanējumā. Īpašs prieks par to, ka izdevās sadarboties ar Artūru Analtu, kas radīja skatuves dizainu, – viņš ir sava aroda meistars, un, kad šādi sakrīt kauliņi, tā vienmēr ir vērtīga pieredze. (Ja vēstulē neredzat “YouTube” atskaņotāju, vienkārši nospiediet uz zemāk redzamo bildīti un tiksiet pie priekšnesuma videoieraksta.)

Nedēļu pēc “Zelta mikrofona” Rīgā notika labdarības koncerts “Ukrainas brīvībai”, ko rīkoja Ralfs Eilands ar komandu. Bija gods piedalīties un atgādināt par to, cik svarīgi ir nepagurt un turpināt atbalstīt Ukrainu. Atgādinu par to arī tagad – palīdzēt varam, piemēram, ar ziedojumu.

Nedēļu pēc koncerta Rīgā biju devies uz Rēzekni. Ledus un sniegputenis bija tik ļoti apgrūtinājis braukšanu, ka satiksme uz priekšu virzījās ar ātrumu, nepārspīlēju, 20–30 kilometri stundā. Kādas divas trīs reizes likās, ka tūlīt būšu nonācis savā pirmajā avārijā, bet ceļa dievi tomēr bija man labvēlīgi. Nonācis pie Gora, kolēģi stāstīja, ka nupat dabūja savu auto vilkt ārā no grāvja.

Rēzeknē kopā ar Ūgu uzstājāmies “Boņukā”, izpildot dziesmu “Bēgums” no albuma “Jā”. Pieminējām Rolexus un Runu zāli.

Pavasarī piedalījos “FuckUp Nights” pasākumā, stāstīdams par tām reizēm, kad nesanāca. Manuprāt, biju izgāzies tik ļoti, ka joprojām neesmu atradis iekšējos resursus, lai noskatītos ierakstu no sākuma līdz beigām, bet tas ir pieejams LMT Viedtelevīzijā. Lai nu kā, ja jums kādreiz sanāk, noteikti aizejiet uz kādu no šiem “neražu vakariem” – vairumā gadījumu tie ir gan iedvesmojoši, gan ļoti godīgi un personiski. Tas būs vērtīgi pavadīts laiks.

Maijā kopā ar Igoru Šelegovski jeb indigo bijām Likteņdārzā, “rap AKApella” pasākumā. Tajā uzsvars likts uz rečitējumu jeb repa izpildījumu bez muzikālā pavadījuma, un, lai gan tamlīdzīgus paņēmienus arvien biežāk mēdzu iepīt solokoncertu programmās, Likteņdārzā notika kaut kas pilnīgi cits – koncerts, kas no a līdz z veidots ar valodu vien, neizmantojot nekādu citu mūzikas instrumentu. Godīgi sakot, tā bija viena no manām interesantākajām aizvadītā gada pieredzēm. Pēc koncerta dzirdēju/lasīju vairāku klausītāju atsauksmes par to, ka tieši “rap AKApella” ļāva jums citādi paskatīties uz repu, un par to man ir liels prieks.

Vasaras lielais notikums, kā jau iepriekš rakstīju, bija festivāls “Straume”. Vasarā arī uzrakstīju vairākas dziesmas, kuras sanāk slīpēt līdz pat šim brīdim. Kaut kas no tā pāriet mapītē “albums”, kaut kas tapa/top sadarbībā ar vairākiem kolēģiem viņu ierakstiem, kaut kas īstenosies kā mani solosingli un vēl kaut kas šobrīd jau pārveidojas videoversijās. Atsevišķs gada prieks ir par “Melnezera grāmatu” (man beidzot mājās ir kāda vinila plate, kurā ir arī mans reps).

Augusta beigās iesāku jums rakstīt “Sku vēstules”. Ne vienmēr viss ir sanācis gludi (ja šodien/vakar atkārtoti saņēmāt no manis vēl decembrī sūtīto vēstuli par Gardēžu tūri, tad lūdzu atvainot, tas, goda vārds, nebija mārketinga triks, bet gan tehniska ķibele; centos sakārtot WordPress “iekšas”). Bet šāda sazināšanas man viennozīmīgi ir daudz daudz tuvāka, salīdzinot ar saziņu sociālajos medijos un tīklos.

(Piebilde: esmu lasījis, ka janvāris/pēcsvētku laiks daļai cilvēku mēdz būt īpaši nomācošs un vientuļš. Es neesmu psihologs un nespēju sniegt profesionālu medicīnisku palīdzību, bet, ja nu kādreiz kādam no jums ir tā, ka nu vispār nav ar ko parunāt, bet ļoti ļoti vajag, droši varat man uzrakstīt uz info@skutelis.lv. Klausītāji nekad nav mani atstājuši visdrūmākajās dienās, tāpēc ir tikai pareizi, ka es rīkojos tāpat.)

Rudens pagāja studijas darbos. Ar jūsu svētību mums izdevās īstenot skaisto Gardēžu koncertu Rīgā, kuru nu jau šogad turpināsim ar Gardēžu tūri Cēsīs, Jelgavā un Liepājā.

Decembrī papildinājām “Sku veikalu”, un jūsu interese par to pārspēja jebkādas prognozes. (Nepārspīlēju, divas dienas pakoju kastes un veicu sūtījumus. No papildinājumiem šobrīd veikalā ir palikuši tikai PKI zelta hūdiji (S un 2XL izmērā) un Gardēžu tūres t-krekli. PKI t-krekli arī ir izķerti, bet tos drīzumā jau atkal papildināsim (domājams, tie būs pieejami jaunnedēļ).)

Viss, 1. janvāris tuvojas izskaņai.

Noteikti esmu piemirsis simtiem lietu, bet tāda nu ir atmiņas gaistošā daba.

Ar cieņu un mīlestību,
Sku